Amatas kreisais krasts

#streelniekslv šoreiz sarūpētais maršruts pievilinājis ģimenes ar bērniem vairāk kā ierasts - saskaitām 5 juniorus, no kuriem jaunākais vien 8gadus vecs. Paskrienot uz priekšu notikumiem - jā, arī mazākais gājējs spēja turēt līdzi piedzīvojumam un pieveikt nospraustos kilometrus, nebūt ne vienkāršas Ziedoņdārza takas.

Lielā komanda ir iespaidīga (ap 70 gājēju), tādēļ iepriekšējās pieredzes vadīti cenšamies turēties grupas sākumā, iestaigātie rudens dubļi pēdējiem noteikti ir papildus pārbaudījums. Lai gan neesam nogājuši pat kilometru, kaut kur aizmugurē sarosās jautrība - piesmelts pirmais zābaks, varam uzskatīt, ka īstais pārgājiens ir sācies.

Pāri laukiem, meža biezoknī sasniedzam Pērļupītes ieleju, upīte maza, bet bravurīga, izgrauzusi līkumu līkumus, kas brīžiem šķērsojami pa kritušu koku stumbriem (kas gan var būt labāks junioriem, kā nedaudz kontrolēta ekstrēma). Iepriekšējo dienu lieti ne vien brangi papildinājuši ūdens straumes tecējumu, bet arī ieslidinājuši nogāzes, kas ietver upītes krastus. Te arī pirmie kritieni un šļūcieni, nejauši uzkāpjot uz kādas slapja koka atlūzas.

Pie ceturtā kilometra esam iesiluši jau tik tālu, ka virsējā ģērba kārta tiek ielocīta mugursomās un varam atviegloti uzelpot, iešana kļūst vieglāka vismaz pašsajūtā, kājām tāpat ir ko just, ik pa brīdim ceļu šķērso mālus skalojoši strautiņi (nez kāds tos ir saskaitījis vai tas uzdevums nākamai reizei?), kuriem jālec pāri vai jābrien stiegnājā.

Rudens lieti mazo Pērļupīti pārvērtuši Kolorado straumē, kas vietām sanesusi bebru sagādātus tiltiņus, kurus arī naski šķērsojam. Brīžiem upes krasts ir gana stāvs, lai viens nepareizs solis rastu iespēju vēl kādam piedzīvojumam.

Bezceļus brienot, pēkšņu mulsumu rada iznākšana uz ziliem punktiem iezīmētas takas, noteikti nevarētu teikt, ka tā Siguldas lieltaku cienīga, bet virziens ir nojaušams un iešana raitāka. Pērļupītes ala, neapdzīvota. Bet iespējams, ka tur ziemo sikspārņi, lai nu kā labāk netraucēt. Vēl jo vairāk - turpat blakus alai ir Geocaching slēpnis, tādēļ ir ko pacensties, lai to atrastu. Un tad turpat jau tuvumā Amatas kreisais krasts +#streelnieki, kas nozīmē, ka kādā brīdī nāksies šķērsot upi.

"Sveika Gauja" esam klāt, ak nē vēl tikai Amata, bet klāt gan - ceļu aizšķērso upīte kuru vairs ne pārlēkt, ne apkārt apiet. Īsā Kumadas upe. Lai arī pētot maršrutu, tā raizes nesagādāja, ilgstošās lietavas ir devušas savu artavu un nu jau Kumada ir pilnvērtīgs šķērslis, kuras forsēšanai bija tikai divi ceļi - pāri kritušam kokam vai brienot upes drēgnajā straumē. Nebija dziļi, tik vien kāds metrs, pamatne smilšaina vien krastā kāpšana glumainā mālā. Dzīves nogurušais koks aicināt aicina kāpt tā plecos un doties otrpus upei. Kāds no milenium paaudzes jau ir apsedlojis stumbru un pēc mirkļa atrodas otrajā krastā, iedrošinot pārējos. Nemaz neticas, ka pārmetumi "tu tikai datorā sēdi" attiecas uz mūsu šodienas ceļiniekiem. Puikam līdzi seko vairāki drosmīgie, pamazām pie koka izveidojas rinda ekstrēmistu. Tikmēr jau pirmie upes bridēji ir tikuši otrā krastā un arī rindu autors velk nost zābakus. Zeķe, kas izkrita no pār plecu pārliktajiem zābakiem, tika noķerta nedaudz lejāk pa straumi Amatā. Gandarījums. Gan tiem, kas brida, gan tiem, kas tika pāri upei, pārrāpjoties pa kritušā koka stumbru. Kura ir lielāka uzdrošināšanās spriest katram pašam, bet piedzīvojums garantēts.

Amatas krasti rotājas izciliem smilšakmens atsegumiem, bet tas savukārt nozīmē, ka tajos nākas uzkāpt un izjust dabas varenību visā sajūtu gammā, gan acu baudījumā, gan nogurumā, kas liek aizelsties vien puskalnā, bet viegli atkāpjas, redzot kādu sprīdi labi iestaigātas dzīvnieku taciņas. Un tad jau atkal lejup, kādas pietekas gravā, lai pēc mirkļa rāptos augšup pa mālainu dubļu un rudens lietū izmirkušo lapu spirdzinošo kokteili. Pārgājienā kopā lejup kāpti 335 m bet augšup 260 m

Incēnu krauja iepriecina ar savu majestātiskumu, tās garums ir 300 m un krasts paceļas līdz pat 40 m virs upes līmeņa, rudens un ziema ir izcils laiks, lai dotos dabā un redzētu atsegumus to visā krāšņumā, ko vasarā slēpj pamatīgi salapojusās koku galotnes.

Vēl tikai pēdējais kalns un varam vērot Zvārtes iezi, virs kura līdz pat pamalei nolaidusies bieza migliņa, tālākais ceļš jau mierīgāks, vien sacīkste ar tumsu, kas pamazām pulksteņa tikšķos tuvojas. Amata mutuļo, brīžam mūs kājāmgājējus apsteidz laivotāji, tiem labs laiks iesteigt to, ko neuzspēja pavasarī.

Iestājoties krēslai, tuvojamies Ķūķu klintīm, krēslo. Ķūķu klintīs sagaidām saulrietu ... atlikuši 4-5km līdz autobusam, bet tas jau pa lauku ceļu, melnā tumsā, izlādētām baterijām, kuras nespēj atjaunināt pat saldās konfektes batoniņš.

Jā, ja gribat zināt 3 vienojošos faktorus, kas raksturotu @streelnieks.lv pārgājienus dalībnieka acīm, tad tie būtu:
1) daudz augstu kāpienu, līdz biroja iemidzinātie muskuļi sāk smelgt;
2) slapjais piedzīvojums, kas ļaus Tev savu spēju latiņu pacelt augstāk;
3) organizētība ... nevienā mirklī Tu nejūties pamests, pat, ja nomaldīsies, izrādīsies, ka kaut kur tuvumā ir kāds no puišiem, bridīsi pāri upei, viņi saudzīgi pastums malā ledus gabalu, kas draudīgi tuvojas